Norvēģija

Norvēģijas Karaliste ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Tā robežojas ar Zviedriju, Somiju un Krieviju. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā. Kopš 2. Pasaules kara Norvēģija ir piedzīvojusi strauju ekonomisku izaugsmi un pašlaik ir viena no pasaules bagātākajām valstīm. 2007. gadā tā tika atzīta par pasaules mierīgāko zemi.

Satura rādītājs

1 Ģeogrāfija
2 Vēsture
3 Kultūra
4 Valoda
- 4.1 Dzimtās valodas apguve norvēģu skolās
5 Skatīt arī

Ģeogrāfija

Norvēģija ir Eiropas 5. lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē ceļš uz ziemeļiem. Norvēģijā ir 4,5 milj. iedzīvotāju un valsts valoda ir norvēģu valoda, kam ir divi rakstu valodas paveidi. Nacionālie svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Norvēģija robežojas ar Zviedriju (1619 km), Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 19 filkēs. Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Songnefjords, kas stiepjas 204 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Lielākais ezers ir Mjēsa 363 km2 , bet lielākais ledājs Justedālsbēens ir - 485 km2. Garākā upe ir Glomma (610 km). Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469). Krasta līnija ar visiem līčiem ir veseli 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km.

Vēsture

Norvēģiju kristīja 1030. gadā. No 1349. līdz 1350.gadam liela daļa iedzīvotāju gāja bojā mēra dēļ un Norvēģija kļuva politiski novājināta. No 1380. g. līdz 1814. gadam Norvēģija ir Dānijas pakļautībā. 1536. gadā notika reformācija un Norvēģiju arī formāli iekļāva Dānijas sastāvā. 1814. gada 17. maijā tiek pieņemta Norvēģijas konstitūcija. Pilnīgu neatkarību Norvēģija ieguva 1905. gadā. No 1940. līdz 1945. Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija.

Kultūra

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigrijai Unsetei. Komponists Edvards Grigs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

Valoda

Pamatraksts: Norvēģu valoda

Norvēģu valoda ir pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids bukmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Dzimtās valodas apguve norvēģu skolās

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valdoas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīts norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā skolā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēnam dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēnam. Dzimtās valodas stundas nāk klāt pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir atbildība noskaidrot attiecīgā skolēna vajadzības. Šādas tiesības neattiecās uz skolēniem, kam dzimtā valoda, ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar piedāvāt vairāku simtu valodu stundas skolēniem. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš/viņa var tikt atbrīvota no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienas arvien populārāk kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.

Skatīt arī

Norvēģijas pilsētu uzskaitījums

Šis ar Eiropu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Eiropas valstis

Albānija • Andora • Apvienotā Karaliste • Armēnija^† • Austrija • Azerbaidžāna^† • Baltkrievija • Beļģija • Bosnija un Hercegovina • Bulgārija • Čehija • Dānija • Francija • Grieķija • Gruzija^† • Horvātija • Igaunija • Īrija • Īslande • Itālija • Kazahstāna^† • Kipra^† • Kosova • Krievija^† • Latvija • Lietuva • Lihtenšteina • Luksemburga • Maķedonija • Malta • Melnkalne • Moldova • Monako • Nīderlande • Norvēģija • Polija • Portugāle • Rumānija • Sanmarīno • Serbija • Slovākija • Slovēnija • Somija • Spānija • Šveice • Turcija^† • Ukraina • Ungārija • Vācija • Vatikāns • Zviedrija

Pašpasludinātās valstis	Abhāzija^† • Dienvidosetija^† • Kalnu Karabaha^† • Piedņestra • Ziemeļkipra^†

Teritorijas	Džērsija • Fēru Salas • Gērnsija • Gibraltārs • Menas Sala • Olande • Svalbāra

^† Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski tiek pieskaitītas Eiropai

Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO)

Dalībvalstis	Apvienotā Karaliste · ASV · Beļģija · Bulgārija · Čehija · Dānija · Francija · Grieķija · Igaunija · Īslande · Itālija · Kanāda · Latvija · Lietuva · Luksemburga · Nīderlande · Norvēģija · Polija · Portugāle · Rumānija · Slovākija · Slovēnija · Spānija · Turcija · Ungārija · Vācija

Kandidātvalstis	Albānija · Horvātija

Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/wiki/Norv%C4%93%C4%A3ija"

This article is from Wikipedia. All text is available under the terms of the GNU Free Documentation License.